Sociālā darbinieka profesionālās identitātes veidošanās problēmas

Moors M. Sociālā darbinieka profesionālās identitātes veidošanās problēmas// Sociālais darbinieks, 2007.gads Nr.2 (23), 10.-13.lp.

Ievads

Sociālais darbs kā profesionāla darbība Latvijā ir noteikta kopš 2003.gada ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma spēkā stāšanās. Ar šo likumu pašvaldībām tika noteikts tiesisks pienākums profesionalizēt sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu sistēmu tā, lai līdz 2008.gada 1.janvārim tajā strādātu tikai apmācīti sociālā darba speciālisti ar augstāko izglītību attiecīgajā sociālā darba jomā. Šajā likumā ir noteikti četri sociālā darba speciālisti – sociālais darbinieks, sociālais aprūpētājs, sociālais rehabilitētājs un sociālās palīdzības organizators, kā arī šo speciālistu profesionālie uzdevumi.

Šobrīd, kad ir pagājuši vairāk kā četri gadi kopš likuma pieņemšanas, arvien retāk parādās jautājums, vai šāda profesija – sociālais darbinieks – ir nepieciešama. Sociālos darbiniekus novērtē darba devēji pašvaldībās un nevalstiskajās organizācijās, jaunos sociālos darbiniekus sagatavo vairākas augstākās izglītības iestādes – Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola „Attīstība”, Latvijas Universitāte , Rīgas Stradiņa Universitāte, Psiholoģijas augstskola, Liepājas pedagoģijas akadēmija u.c. .

Var teikt, ka profesionāla sociālā darba izglītības vēsture ir ilgāka par profesionāla sociālā darba prakses vēsturi. Pirmie profesionālie sociālie darbinieki augstāko izglītību sociālajā darbā sāka iegūt 1991.gada 1.septembrī Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā „Attīstība” un apguva pirmo apstiprināto sociālā darba studiju programmu Latvijā.[1] Taču profesionālas sociālā darba prakses sākums bija 1990.gadu beigās, kad Rīgā Sociālās palīdzības dienestos tika izveidotas struktūrvienības (šobrīd Rīgas sociālo dienestu Atbalsta nodaļas ģimenēm ar bērniem), kurā sāka strādāt augstāko izglītību sociālajā darbā ieguvušie vai iegūstošie sociālie darbinieki. Šo struktūrvienību uzdevums bija veikt darbu ar sociālo gadījumu un palīdzēt klientiem risināt individuālās sociālās problēmas. Īpaši nozīmīgs šis fakts ir tāpēc, ka iezīmē profesionālas palīdzības ienākšanu pašvaldību sociālās palīdzības sistēmā, nodrošinot profesionālu sociālo problēmu risināšanu.

Sociālā darba profesijas attīstība rada ne tikai iespējas klientiem sniegt profesionālu atbalstu sociālo problēmu risināšanā, bet rodas arī nepieciešamība diskusijai par sociālā darbinieka profesionālās identitātes jautājumiem.

Jau 2002.gadā SDSPA „Attīstība” rektore L.Šiļņeva, runājot par sociālā darbinieka profesionālās identitātes problēmām, atzīst, ka sabiedrībā pastāv grūtības atšķirt kompetences robežas sociālo darbinieku, sociālo aprūpētāju, sociālās palīdzības organizatoru, sociālo rehabilitētāju un sociālo pedagogu vidū.[2] Diemžēl ir jāatzīst, ka situācija nav mainījusies. Vēl vairāk, grūtības atšķirt dažādu sociālā darba speciālistu kompetences ir novērojamas ne tikai no citu profesionāļu puses, bet arī pašu sociālā darba speciālistu starpā. Dažādu sociālā darba speciālistu atšķirīgo profesionālo uzdevumu neizpratne pastāv arī no darba devēju (pašvaldības deputāti un politiskie vadītāji) puses, jo no sociālā darbinieka nereti tiek sagaidīta tikai pabalstu piešķiršana un vecu cilvēku aprūpe. Ir acīmredzams, ka pastāv normatīvajos aktos noteikto uzdevumu un pienākumu piemērošanas problēmas praksē. Tādējādi veidojas situācija, kad atšķirīgas, neskaidras un reizēm arī pilnīgi nepamatotas gaidas pret sociālo darbinieku ir pārējiem sociālā darba speciālistiem, sociālo darbinieku darba devējiem pašvaldībās, sabiedrības locekļiem (t.sk. mēdijiem) un citu profesiju pārstāvjiem (ārstiem, pedagogiem, policistiem, ierēdņiem u.c.).

Problēmas nereti rada arī tas, ka termins „sociālais darbinieks” tiek lietots ļoti plašā un izplūdušā nozīmē. Kā sociālos darbiniekus apzīmē ne tikai tos, kas ir ieguvuši attiecīgu augstāko akadēmisko vai profesionālo izglītību sociālajā darbā, bet arī tādus, kuru rīcība balstās uz dzīves pieredzi vai izglītību citās sociālās jomās (veselības aprūpē, pedagoģijā, psiholoģijā u.tml.). Arī paši sociālajā darbā strādājošie nereti lieto nepareizu, normatīvajiem dokumentiem neatbilstošu terminoloģiju, kā arī termina saturam neatbilstošus formulējumus (piemēram, sociālā darba organizators).

Ņemot vērā līdzšinējo pašvaldības sociālās politikas attīstību un ar sociālā darba profesionalizāciju saistītās problēmas, īsi apskatīšu, kas ir profesionālā identitāte un kādas rodas problēmas, veidojot sociālā darbinieka profesionālo identitāti.

Sociālā darbinieka profesionālā identitāte

Ar profesiju visbiežāk tiek saprasta indivīdu pastāvīga nodarbošanās, kuras pamatā tiek izmantotas noteiktas iegūtas teorētiskas zināšanas un praktiskas iemaņas, un tā kalpo par galveno cilvēka ienākuma avotu.

Sociālā darbinieka profesijas attīstības īsajā laikā ir radusies sociālā darba teorētiskā izpratne. Sociālais darbs tiek definēts kā specifiska profesionāla aktivitāte, kuras mērķis ir sniegt labāku savstarpēju indivīdu, ģimeņu, grupu un viņu apdzīvotās sociālās vides adaptāciju, kā arī pašcieņas un atbildības sajūtas paaugstināšanos indivīdiem, kas spētu izmantot savas spējas, starppersonu attiecības un resursus, ko sniedz kopiena. Sociālā darbinieka profesionālais mērķis ir ieviest sociālās pārmaiņas sabiedrībā un nodrošināt, lai tās attīstītos individuālās formās.[3] Sociālais darbinieks analizē sociālās attiecības un strādā ar klientiem, lai atrastu risinājumu tām problēmām, kas kavē klienta sociālo funkcionēšanu.

Saliekot šos divus jēdzienus – identitāte un profesija –, var pievērsties tieši sociālā darbinieka profesionālās identitātes skaidrojumam. Profesionālās identitātes jēdziens un tā būtība ir veidojusies no divu elementu, identitātes un profesijas, savstarpējās mijiedarbības. Tādēļ ir grūti sniegt viennozīmīgu profesionālās identitātes definīciju. Neskatoties uz to, var tikt izdalīti daži faktori, kas ietekmē profesionālās identitātes būtību. Par šādiem faktoriem var tikt uzskatīti, zināma profesionāla neatkarība lēmumu pieņemšanā, profesionalitāte, un atbildība par pieņemtiem lēmumiem.

M. Peins norāda, ka identitāte veidojas gan no pašu darbinieku, gan sabiedrības vērtējuma un izpratnes, kur loma ir arī valsts varai,[4] kas ir profesijas normatīvā regulējuma radītāja.

Tādējādi sociālā darbinieka profesijas identitāti ietekmē:

• sociālā darba prakse un sociālā darba profesijas pārstāvji jeb sociālā darba speciālisti;
• sociālā darba izglītības sistēma;
• citu palīdzošo profesiju pārstāvji;
• profesijas normatīvais regulējums;
• sabiedrības izpratne un attieksme pret sociālā darbinieka profesiju.

Profesijas identitātes jēdziens ir daudzšķautņains, tajā iekļaujas dažādi faktori. Uzskatu, ka viena no sociālā darbinieka profesionālās identitātes veidošanās problēmām ir sociālā darbinieka profesijas nesaskaņotais normatīvais regulējums, kas rada neskaidrības pašiem sociālā darba speciālistiem, citu profesiju pārstāvjiem un medijiem, kā arī sociālo darbinieku darba devējiem.

Šobrīd sociālā darbinieka profesijas normatīvais apraksts ir noteikts četros normatīvajos dokumentos:

1. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā[5] ;
2. Profesiju klasifikatorā[6] ;
3. Sociālā darbinieka profesijas standartā[7] ;
4. Latvijas sociālo darbinieku ētikas kodekss[8] .

Daļēji prasības sociālā darbinieka profesijai ir noteiktas arī noteikumos par prasībām sociālo pakalpojumu sniedzējiem (turpmāk – Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem).[9] Var teikt, ka šajos dokumentos ir noteikta sociālā darbinieka profesijas leģitīmā identitāte.

Problēmas skatījums

Vēlos apskatīt tos sociālā darba profesijas identitātes problemātiskos aspektus, kas ir radušies no mēģinājuma klasificēt sociālā darba speciālistus un šo klasifikāciju nostiprināt normatīvajos aktos. Uzreiz jāatzīmē, ka pašu mēģinājumu strukturēt sociālā darba izpausmes uzskatu par pozitīvu, taču tādas jaunas profesijas, kāda Latvijā ir sociālais darbs, normāls attīstības priekšnoteikums ir analizēt politikas, teorijas un prakses virzību un noteikt problēmjautājumus, kuri būtu jārisina.

Sociālā darbinieka profesijas normatīvajā regulējumā ir veikts mēģinājums sadalīt sociālo darba veicēju kompetences, izdalot atšķirīgas kvalifikācijas prasības un nosakot katra sociālā darba speciālista konkrētus profesionālos uzdevumus. Tādējādi ir radies sociālā darba jomu sadalījums sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu jomās, kā arī sociālā darba speciālistu iedalījums specialitātēs.

Kā vienu no problēmām sociālā darbinieka profesijas leģitīmās identitātes izpratnē saskatu neskaidro un neviennozīmīgo sociālā darba definējumu Likumā. No vienas puses sociālais darbs tiek saprasts kā viens no sociālajiem pakalpojumiem blakus sociālajai aprūpei un sociālajai rehabilitācijai.[10] Taču no otras puses šajā Likuma tiesību normās minētie formulējumu, Likuma struktūra un atsevišķu pantu konstrukcija nodala sociālo darbu no sociālajiem pakalpojumiem. Piemēram, Likuma 11.pantā kā atsevišķi pašvaldības sociālā dienesta uzdevumi ir nodalīti sociālā darba veikšana un sociālo pakalpojumu sniegšana (nodrošināšana); Likuma 17.panta nosaukums ir „Sociālo pakalpojumu sniedzējs”, taču panta tekstā tiek runāts tikai par sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzēju, kā arī šo pakalpojumu sniedzēju pienākumu reģistrēties Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā. No tā izriet secinājums, ka sociālais darbs netiek uzskatīts par sociālo pakalpojumu un sociālā darba pakalpojuma sniedzējam nav pienākums reģistrēties Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā. Likuma III nodaļas nosaukums ir „Sociālo pakalpojumu sniegšanas mērķi, veidi un tiesības uz tiem”, taču nodaļā nav ne vārda par sociālo darbu.

Sociālā darba regulējums Likumā parādās tikai 1.pantā definīcijas veidā, 40.pantā sociālā darba mērķa definīcijas formā un 45.pantā dotajā īsajā sociālā darbinieka profesionālo uzdevumu uzskaitījumā. Sociālā darba veikšana kā likumā noteikts uzdevums, ir noteikts pašvaldības sociālajam dienestam. Tātad var secināt, ka sociālais darbs Likuma izpratnē tiek veikts tikai pašvaldības sociālajā dienestā un sociālais dienests ir vienīgā sociālā darbinieka prakses vieta. Taču no sociālā darba teorijas un sociālā darba profesijas būtības mēs zinām, ka tas tā nav un nevar būt. Arī Prasībās sociālo pakalpojumu sniedzējiem gandrīz pie katra sociālā pakalpojuma ir noteikts, ka pakalpojuma sniegšanā piedalās sociālais darbinieks.

No iepriekš veiktās īsās Likuma normu analīzes ir redzams, ka sociālā darba un sociālā darbinieka kā sociālā darba veicēja vieta sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu sistēmā ir neskaidra, pat pretrunīga. Tas var radīt un arī rada praktiskas dabas problēmas gan sociālajiem darbiniekiem, gan viņu darba devējiem, jo pašā pamatā neskaidrs, uz kāda tiesiskā pamata veidot darba devēja un sociālā darbinieka attiecības profesionāla sociālā darba veikšanas laikā.

Šādu problēmas uzstādījumu pamato sekojoši apsvērumi. Likumā ir noteikti četri sociālā darba speciālisti un kā viens no tiem – sociālais darbinieks. Kaut arī sākotnēji šis sociālā darba speciālistu iedalījums liekas loģisks un tāds, kuram nevajadzētu radīt problēmas sociālā darba praksē, tas nebūt tā nav. Iedalījums, lai arī kāds tas būtu, mūsuprāt, ir labvēlīgs sociālā darbinieka profesionālās identitātes veidošanā, jo uzsver sociālo darba veicēju īpašo statusu. Par to liecina arī Likuma 41.panta noteikums, ka sociālo darbu var veikt tikai tāda persona, kura ieguvusi otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālā darba jomā. Pārējiem sociālā darba speciālistiem otrā līmeņa augstākā izglītība sociālā darba jomā netiek prasīta, kas liek secināt, ka sociālā darba veikšanai tiek prasīta augstāks profesionālās kompetences līmenis.

Taču praksē noteiktas problēmas rodas vēl pirms sociālā darba veikšanas, proti, slēdzot darba līgumu starp sociālo darbinieku un viņa darba devēju. Saskaņā ar Darba likuma[11] 40.panta 2.daļas 5.punktu darba līgumā ir jānorāda darbinieka arodu, amatu, specialitāti atbilstoši Profesiju klasifikatoram un vispārīgu nolīgtā darba raksturojumu. Problēma ir tajā, ka Profesiju klasifikatorā ir minēts savādāks, ja tā var teikt, sociālā darba speciālistu iedalījums.

Profesiju klasifikatorā ir minēta atsevišķa grupa – „sociālie darbinieki”, kurā ir iekļauti Likumā minētie pārējie sociālā darba speciālisti – sociālais aprūpētājs, sociālais rehabilitētājs un sociālās palīdzības organizators, kā arī sociālie darbinieki darbam ar dažādām klientu grupām un sociālais karitatīvais darbinieks. No tā var secināt, ka amats, profesija, specialitāte „sociālais darbinieks” iedalās iepriekš uzskaitītajās profesijās. Šo „sociālo darbinieku” uzdevumu uzskaitījumā ietilpst arī sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu, t.sk. materiālās palīdzības, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas sniegšana. Turklāt Likuma 42.pantā ir noteikts, ka „tiesības sniegt sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un sociālo palīdzību ir personām, kas ieguvušas pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību attiecīgi sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas vai sociālās palīdzības sniegšanas jomā”. Starp sociālā darbinieka profesionālajiem pienākumiem, kas noteikti Likumā un Sociālā darbinieka profesijas standartā pienākums sniegt sociālo palīdzību un sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus atrast nevar.

Likumpaklausīgam darba devējam galvu vēl vairāk sajauc tas, ka Profesiju klasifikatorā kā atsevišķa grupa ir izdalīti arī „vecākie sociālie darbinieki”, starp kuriem arī ir minēta sociālā darbinieka profesija, bet profesionālās darbības pamatuzdevumos ir minēti arī tādi, kas vairāk raksturīgi ir iestādes struktūrvienības vai mazas pašvaldības sociālā dienesta vadītāja pienākumiem. Ir jāņem vērā, ka Latvijā ir daudz mazo pašvaldību, kurās strādā tikai viens sociālā darba speciālists, tāpēc viņa darba devējs ir grūtas izvēles priekšā. Un šādā brīdī visdrīzāk amatam tiks dots sociālā darbinieka nosaukums (saskaņā ar Profesiju klasifikatoru), kaut arī reāli šis darbinieks sniegs iedzīvotājiem materiālo palīdzību jeb sociālos pabalstus vai izvērtēs vajadzību pēc sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, t.i. veiks sociālās palīdzības organizatora, sociālā aprūpētāja vai sociālā rehabilitētāja profesionālos uzdevumus. Uzskatu, ka šāda veicamo amata pienākumu un profesionālo uzdevumu nesakritība veicina sociālā darbinieka profesionālās identitātes neskaidrību un nepareizu priekšstatu par sociālā darbinieka pienākumiem citu speciālistu vidū un sabiedrībā kopumā.

Bez darba attiecībām sociālais darbs var tikt veikts tikai brīvprātīgā veidā. Tas nozīmē, ka darba attiecības veidojošais pamats – darba līgums un tā noteikumi būtiski ietekmē veicamā sociālā darba saturu. Šāda Likuma un Profesiju klasifikatora normatīvā regulējuma nesaskaņotība rada problēmas gan darba devējiem, gan arī sociālajiem darbiniekiem, nosakot amata pienākumus, kā arī rada sajukumu sociālā darbinieka un citu sociālā darba speciālistu profesionālo robežu noteikšanā. No augstāk aprakstītā izriet, ka LR Labklājības ministrijai, kura ir piedalījusies visu augstāk minēto normatīvo aktu izstrādē, ir vēl ļoti daudz, ko darīt profesionāla sociālā darba attīstībā un sociālā darbinieka profesijas leģitīmās identitātes veidošanā.

Secinājumi

Sociālā darba profesijas attīstība ir nonākusi laikā, kad aktuāls rodas jautājums par sociālā darba vietu pašvaldības sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu sistēmā un sociālā darbinieka profesionālo identitāti.

Viens no būtiskiem sociālā darbinieka profesionālo identitāti veidojošiem faktoriem ir sociālā darbinieka profesijas leģitīmā identitāte, t.i., tās prasības sociālajiem darbiniekiem, kuras ir noteiktas normatīvajos aktos un ir jāievēro sociālā darba prakses laikā.

Šobrīd sociālā darbinieka profesijas leģitīmā identitāte ir neskaidra un neviennozīmīga, jo sociālā darbinieka profesijas leģitīmo identitāti nosakošie normatīvie akti ir savstarpēji nesaskaņoti un pretrunīgi, kas veicina sociālā darbinieka profesionālās identitātes neskaidrību sociālā darba speciālistu, citu palīdzošo profesiju pārstāvju, darba devēju starpā, kā arī sabiedrībā kopumā.

Ir nepieciešams harmonizēt normatīvos aktus, kas nosaka sociālā darbinieka profesijas leģitīmo identitāti, nosakot. sociālā darbinieka profesionālos uzdevumus, sociālā darbinieka amata pienākumus un sociālā darbinieka attiecības ar citiem sociālā darba speciālistiem.

Normatīvajos aktos ir jādefinē sociālā pakalpojuma jēdziens, kā arī jānosaka sociālā darba un sociālo pakalpojumu loģiskās attiecības.

Jāharmonizē sociālā darba jēdziena izpratne ar sociālā darba speciālistu profesionālās darbības uzdevumu formulējumiem normatīvajos aktos, kā arī jānosaka visu sociālā darba speciālistu profesionālās darbības uzdevumu satura loģiskās attiecības.

Literatūra un avoti

[1] Šiļņeva L. Sociālā darba izglītības vēsture Latvijā: „Attīstība”.// Sociālā darba vēsturiskā attīstība Latvijā 20.gs. – Rīga: SDSPA „Attīstība”, 2006, 32.-33..lp.

[2] Šiļņeva L. Sociālā darbinieka profesionālās identitātes problēmas// Sociālais darbinieks. 2002, Nr.1, 15.lp (12.-15.)

[3] Zemīte Ē . Sociālā darba pamati. Mācību grāmata. – Rīga: SDSPA „Attīstība”, 2006, 27.lp. (205.lpp.)

[4] Peins M . Mūsdienu sociālā darba teorija: kritisks ievads. Rīga: Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola “Attīstība”, 2000. – 3.lpp.

[5] Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, “ Latvijas Vēstnesis” Nr.168, 19.11.2002.

[6] LR MK 18.04.2006. noteikumi Nr.306 „Noteikumi par profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām un profesiju klasifikatora lietošanas un aktualizēšanas kārtību”, Latvijas Vēstnesis 08.05.2006., Nr. 70

[7] Reģ.nr. PS 0079: Sociālā darbinieka profesijas standarts. Izglītības un zinātnes ministrijas 06.06.2002. rīkojums Nr. 351 [elektronisks resurss] : http://www.socpp.lv/lv/files/socialais_darbinieks.pdf – apskatīts 2007.gada 24.aprīlī.

[8] Latvijas sociālo darbinieku ētikas kodekss, pieņēmusi Latvijas profesionālo sociālo un aprūpes darbinieku asociācijas kopsapulce, Rīgā, 2001.gada 10.maijā [elektronisks resurss] : http://www.spf.lv/lv/files/Nr2222222.doc – apskatīts 2007.gada 24.aprīlī.

[9] LR MK 03.06.2003. noteikumi Nr.291 „Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem”, Latvijas Vēstnesis 06.06.2003. Nr. 85

[10] Skat. piemēram, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 1.panta 24.punktā minētajā sociālo pakalpojumu sniedzēja definējumā; 2.pantā minētajā likuma mērķa definējumā.

[11] Darba likums. „Latvijas Vēstnesis” Nr. 105 (2492), 06.07.2001.