Latvijas sociālo darbinieku biedrība

Mēs veidojam sociālo darbu Latvijā!

Sociālo darbinieku biedrības 2007. gada vasaras nometnes diskusijas rezultātu apkopojums

Raksta autors: Ieva Lāss (foto)

2007. gada 27. un 28. jūlijā notika kārtējā Sociālo darbinieku biedrības tikšanās. Tikšanās notika Talsu rajonā, Smildziņās. Vasarā mēs sanākam kopā pirmo reizi un, šķiet, šis pasākums ir jāievieš kā laba tradīcija arī turpmāk.

Kopā sanākšana, jaunu cilvēku iepazīšana, diskusijas par sociālo darbu un kopīga atpūta ir ārkārtīgi svarīga sociālo darbinieku kopējas profesionālās identitātes veidošanā un stiprināšanā. Kā parasti, arī šajā divu dienu tikšanās reizē gan aktīvi strādājām, gan atpūtāmies. Šoreiz par centrālo diskusiju tēmu izvēlējāmies sociāla darba specializāciju problemātiku. Pēdējā gada laikā daudzviet šī tēma ir aktualizējusies un atkal noklususi, tādēļ uzskatījām par nozīmīgu diskutēt un veidot biedrības viedokli.

Diskusijas pamatā bija biedrības valdes locekļa Mārtiņa Moora sagatavotā analīze par sociālā darba specializāciju dalījumu dažādos, ja tā var teikt – „profesionālo rāmi” veidojošos normatīvajos aktos: Profesijas standarts, Profesiju klasifikators, Likums par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību. Par diskusijas mērķi izvirzījām noskaidrot Sociālo darbinieku biedrības biedru viedokli par sociālā darba speciālistu dalījuma nozīmi, atbilstību prakses vajadzībām un labāko dalījuma veidu, kas būtu nostiprināms normatīvajos aktos.

Salīdzinot augstāk minētos dokumentus, atklājas acīm redzamas pretrunas. Normatīvajos aktos netiek konsekventi lietots sociālā darba speciālistu dalījums. No tā rodas neskaidrības par sociālā darbinieka un pārējo sociālā darba speciālistu loģiskajām attiecībām sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sistēmā.

Studiju procesā topošais sociālais darbinieks iepazīstas un sociālajam darbiniekam praksē būtu pamatā jāseko Profesijas standartam, kas atspoguļo profesionālās robežas. Profesijas standartā sociālā darbinieka attiecības ar citiem profesionāļiem ir hierarhiskas.

Pēc profesijas standarta sociālais darbinieks pārrauga sociālās palīdzības organizatoru, sociālo rehabilitētāju un sociālo aprūpētāju. Attiecīgi sociālā rehabilitētāja un sociālā aprūpētāja profesiju standartā ir minēts, ka šiem speciālistiem jāstrādā sociālā darbinieka pārraudzībā. Tātad pastāv hierarhiskas attiecības. Sociālais darbinieks ir tiesīgs vadīt minēto sociālā darba speciālistu supervīzijas. Teorētiski tas nozīmē, ka sociālajam darbiniekam jāpārzina gan sociālās palīdzības organizēšana, sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija praktiski. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā sociālā darba speciālisti nav hierarhiskās attiecībās, t.i., līdzvērtīgi. Likumā katram sociālā darba speciālistam ir noteikti savi profesionālie uzdevumi.

Diskusijā atklājās vēl vairāki jautājumi, t.sk., jautājums par psihosociālo palīdzību. Likumā psihosociālā palīdzība ir definēta kā sociālā darba virziens, kura nolūks ir palīdzēt indivīdam un ģimenei risināt starppersonu un sociālās vides problēmas, sniedzot psiholoģisku un sociālu atbalstu. Praksē ir zināms, ka, veicot psihosociālu palīdzību, ir nepieciešama augstāka kvalifikācija nekā tikai 2. līmeņa augstākā izglītība. Rodas jautājums, – kas ir psihosociālā palīdzība un kādai jābūt sociālā darbinieka kvalifikācijai? Otrs būtisks jautājums, kas aktualizējās diskusijā saistībā ar minēto likumu ir jautājums par sociālo darbu kā pakalpojumu. Protams, šie jautājumi ir atsevišķas uzmanības vērti un mēs tiem noteikti pievērsīsimies.

Pēc Profesiju klasifikatora sociālie darbinieki ir nodalīti no sociālā darba speciālistiem. Sociālā darba speciālistu uzskaitījums nesakrīt ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma sociālā darba speciālistu iedalījumu. Sociālais karitatīvais darbs, neskatoties uz to, ka tā ir 2. līmeņa profesionālā izglītība, kuru apgūst 4 gadus, ir iedalīts vienā grupā ar 1. līmeņa profesionālās izglītības sociālā darba speciālistiem – sociālās palīdzības organizatoru, sociālo rehabilitētāju un sociālo aprūpētāju, kas ir kļūdaini.

Pēc M. Moora referāta lasījuma dalījāmies divās grupās, kurās diskutējām par sociālā darba speciālistu dalījuma nozīmi, atbilstību prakses vajadzībām un labāko dalījuma veidu, kas būtu nostiprināms normatīvajos aktos. Grupu diskusijas rezultātā nonācām pie vairākiem savstarpēji papildinošiem viedokļiem, proti, – normatīvo aktu dalījuma analīze no izglītības sistēmas, vadības un prakses skatījuma.

Būtībā Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā iezīmētā sociālā darba speciālistu hierarhija un profesionālu uzdevumu dalījums ir visatbilstošākais prakses vajadzībām. Sociālā darba speciālisti varētu būt līdzvērtīgā izglītības līmenī ar specializācijām tālākizglītībā. Praksē nav skaidra sociālā rehabilitētāja loma. Būtu nepieciešams pārvērtēt izglītības sistēmu un noteikt sociālajiem rehabilitētājiem arī 2. līmeņa izglītību ar specializāciju sociālajā rehabilitācijā. Šis darbs prasa plašas zināšanas specifiskā laukā, ko divos apmācības gados nav iespējams apgūt. Ārkārtīgi dzīvas diskusijas bija par sociālās palīdzības organizatora specializāciju un tās nepieciešamību. Būtībā sociālās palīdzības organizators ir amats, kurš sastopams tikai sociālajos dienestos. Sociālās palīdzības organizators ir vienīgā specializācija, kas var eksistēt tikai šī amata un institūcijas ietvaros.

Runājot par izglītību, – ja pagastos darbiniekam ar 1. līmeņa sociālās palīdzības organizatora specializāciju ir jāveic plašāks darba apjoms, kas ietver sociālo darbu (ne tikai materiālā pabalsta izvērtēšana un piešķiršana), tad 1. līmeņa izglītība viennozīmīgi ir nepietiekama. Tātad, mūsuprāt, varētu pastāvēt divi galvenie attīstības virzieni: 1) Sociālās palīdzības organizators kļūst par cilvēku „aiz lodziņa”, līdz ar to šim amatam, iespējams, nav nepieciešama 1. līmeņa izglītība; 2) Sociālās palīdzības organizatora amatu pilda sociālais darbinieks ar papildus funkcijām – vispārīgā izvērtēšana, atbilstoša pakalpojumu piesaistīšana un attiecīgas dokumentācijas sagatavošana, utt.

Apkopojot viedokļus par sociālā darba speciālistu izglītības problēmām, viens no būtiskākajiem secinājumiem ir tāds, ka sociālajiem rehabilitētājiem un sociālajiem aprūpētājiem būtu nepieciešama augstākā izglītība, proti, 2. līmeņa augstākā izglītība. Kā arī iespējamība, ka izglītības sistēma jādala nedaudz atšķirīgi, kā tas notiek šobrīd. Viens no variantiem, ko piedāvāja darba grupa, ir atspoguļots pa soļiem:

  1. trīsgadīgā sociālā darba izglītība;
  2. pluss viens vai divi gadi specializācijai – rehabilitācijā, aprūpē, darbā ar ģimenēm un bērniem, utt.;
  3. maģistrantūra vai tālākizglītība izvēlētā specializācijā;
  4. mūžizglītība.

Šajā modelī specializācijas – sociālais rehabilitētājs un sociālais aprūpētājs – ir līdzvērtīgās hierarhiskās attiecībās un kopā veido komandu. Pēc pirmo trīs gadu apmācības ir iespēja specializēties kādā no sociālā darba virzieniem. Protams, no šādas apmācības sistēmas izkrīt sociālās palīdzības organizēšana, jo četrgadīgai izglītībai šajā jomā var nebūt satura piepildījuma. Minētais izglītības modelis atbilstu mūsdienu prakses vajadzībām.

Diskusijā aktualizējās arī jautājums, cik ārkārtīgi nozīmīgi būtu atjaunot diskusiju par sociālā darba speciālistu prakses standartiem, kuros varētu iekļaut gan minimālo supervīzijas stundu skaitu, atbilstoši pieredzes darbā ar klientiem ilgumam, gan minimumu, kas būtu nepieciešams, lai veiktu sociālo darbu ar klientu. Šobrīd sociālo darbu var veikt sociālais darbinieks ar augstāko izglītību neatkarīgi no tā, kāda ir viņa praktiskā pieredze un cik ilgu laiku viņš nav strādājis praksē. Tagad var strādāt piecus gadus „darbu ar papīriem” kādā iestādē un nākamā dienā iet pie klienta. Protams, no vienas puses tas nozīmē, ka cilvēki var elastīgi mainīt savu nodarbošanās lauku, bet no otras puses darba kvalitāte un sociālā darba efektivitāte, profesionalitāte mazinās. Cieš klients.

Secinājām, ka galvenokārt ir nepieciešamas izmaiņas gan profesiju klasifikatorā, gan profesiju standartos, lai sakārtotu normatīvo bāzi atbilstoši praksei un sociālā darba attīstības perspektīvām.

Diskutējām arī par profesionālajiem nosaukumiem sociālā darba speciālists un sociālās palīdzības organizators. Profesionāļiem šie jēdzieni ir jau sen pierasti un skaidri. Sociālā palīdzība ir materiālā palīdzība, un līdz ar to šis speciālists organizē materiālo palīdzību; viss ir skaidri un loģiski. Savukārt klients jēdzienu „palīdzība” saprot plašāk – veidā, kā to sabiedrībā izprot jebkurš cilvēks ikdienas līmenī, un proti – darbība, rīcība, kas veicina, sekmē, atvieglo; atbalsts; palīdzība viens otram, palīdzība kā atbalsta sniegšana, palīdzība kā padoms un informācija. Šādā kontekstā vārdu salikums sociālās palīdzības organizators klientam rada neskaidrības. Klienti jautā, kādēļ man ir jāapmeklē sociālais darbinieks, ja ir cilvēks sociālās palīdzības organizators, kurš visu „organizē”, visu nodrošina un palīdz. Līdzīgi ir ar profesionālo nosaukumu sociālā darba speciālists. Kā redzams, Profesiju klasifikatorā pastāv dalījums – sociālie darbinieki un sociālā darba speciālisti. Tātad, darbinieki un speciālisti. Sociālā darba speciālists pēc būtības ir plašāks jēdziens, kaut arī praksē saturiski specifiskāks jeb šaurāks. Secinājām, ka pašos profesijas nosaukumos jau ir daudzas neskaidrību un valodas neprecizitāšu.

Ieva Lāss