Latvijas sociālo darbinieku biedrība

Mēs veidojam sociālo darbu Latvijā!

2018.gada 21.jūnijs, Sociālo darbinieku biedrības pieredzes apmaiņas brauciens uz Valmieras pusi

Kā tika konstatēts, plānojot maršrutu – Valmierā visi paredzētie apmeklējuma mērķi atrodas ļoti netālu viens no otra, bezmaz vai vienā ielā. Taču bija tik interesanti katrā ciemu vietā, ka pilnajai programmai laika pietrūka…
Par impulsu šim braucienam kalpoja mūsu biedres Anželas Andrejevas ielūgums nebaidīties apciemot cietumu. Viņa jau sen vēlējās izstāstīt par sava darba specifiku un uzlabot sadarbību starp cietumiem un pašvaldību sociālajiem darbiniekiem, savlaicīgi apzinot pieejamos pakalpojumus t.sk. rehabilitācijas iespējas no ieslodzījuma atbrīvotajām personām.
Pirms apmeklējuma valdīja nedaudz nervoza gaisotne, jo daudzi no mums nekad vēl nebija bijuši cietumā. Tapa pirmā kopbilde pie cietuma (ar tekstiem ‘’ jānofotografējas, kamēr vēl visi esam – ja nu kādu neizlaiž ārā?’’) Izlaida visus, bet iekšā caur skeneri dažiem nācās iet vairākas reizes, pakāpeniski atmetot ‘’lieko’’. Valters silti rekomendēja jociņus par cietumiem arī atstāt ārpusē…
Ar visu to jaukā Anželas priekšniece izteicās, ka nu tik nenopietnu, neorganizētu (grūti kopā saturamu) grupu vēl nav redzējusi. Bet prezentācija par sociālo darbinieku darbu ieslodzījuma vietās un jautājumi/atbildes bija interesanta, informatīva, patiesi reāla pieredzes apmaiņa! Valters ne tikai satika pazīstamas dāmas (KRA studentes?), bet viņam bija iespēja aprunāties par kapelāna lomu ieslodzījuma vietā un rehabilitācijas procesā kā tādā.
Anžela piedāvāja apciemot arī Valmiermuižas zirgu stalli, taču mēs tik pamatīgi bijām aizrāvušies ar cietuma apskati, ka nepalika vairs brīva laika – bija jādodas uz nākamo ‘’kontrolpunktu’’.
Burtnieku novada Sociālajā dienestā mūs sagaidīja jau daudziem pazīstamais Ainārs Judeiks, kas tagad savā dzimtajā pusē vada Sociālo dienestu un pa novada labākajiem ceļiem uz darbu braucot ar velosipēdu (jāpiebilst, izskatījās veselīgāks, kā Rīgā), pa ne tik labiem gan ar dienesta mašīnu…
Noskatījāmies prezentāciju par Burtnieku novadu un Sociālā dienesta darbu ar visiem skaitļiem un cipariem, salīdzinājām izdevumus dažādās pašvaldībās. Tika uzdoti profesionāli, konkrēti jautājumi (dzīvokļa pabalsta apmērs, malkas pabalsts u.c. soc.pal., kas diezgan jūtami atšķīrās Jūrmalā, Rīgā un Burtnieku novadā.
Dāvanu – biedrības krūzīti – saņēma ne tikai Ainārs Judeiks, bet arī klātesošais Jānis Zauers, 2017. gada balvas Labākais sociālais darbinieks ieguvējs, līdz ar Unas aicinājumu iestāties biedrībā, tad mēs varētu arī ar viņa sasniegumiem palepoties 
Mēs savukārt saņēmām informatīvu brošūru par Burtnieku novadu un pildspalvu (sociālie darbinieki ne vienu vien pildspalvu savā darbā ir izrakstījuši; ļoti noderīgs prezents!)
Pusdienas Valmiermuižas Alus darītavas Alus virtuvē – zviedru galds, un viss tik garšīgs, tik garšīgs… Ļoti pareiza izmēra glāzes (dzerablas, kā raksturoja Valters), kuras veikaliņā varēja arī iegādāties, līdz ar dzērieniem, ko tur iepildīt – no iesala dzēriena līdz stiprākiem dzērieniem.
Nākamo apciemojam Valmieras SOS Bērnu ciematu. Te ģimeniskā vidē aug bērni (bāreņi un no ģimenēm izņemti) no daudzām Latvijas pašvaldībām. SOS mammām, atšķirībā no audžuģimenēm, ir apmaksāts atvaļinājums un brīvdienas, kad bērnus nāk pieskatīt SOS auklīte. Noklausījāmies sociālās darbinieces stāstījumu, un nevilšus radās pārdomas – cik paši jau pieaugušie bērni un cik viņu pašvaldības ir gatavi viens otru atkal satikt… līdzīgi kā ar bijušajiem ieslodzītajiem – vai atgriežoties ir kur dzīvot uzreiz, vai arī jāgaida (kur?) mistiski nenoteiktu laiku, kamēr jautājums tiek atrisināts…
Ciemojāmies vienā no SOS ģimenes mājiņām. Šķiet, šī ir vienīgā ciematā, kur ir ne tikai SOS mamma, bet arī tētis. Vēl šī ģimene atšķīrās ar to, ka bērni tajā bija īsti bāreņi (nevis vecākiem atņemtas tiesības), taču saglabājies labs kontakts ar ‘’paplašināto ģimeni’’ – citiem radiniekiem.
Brauciena pēdējais punkts – Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas apmeklējums sākās ar īsu Valtera lekciju par Bībelē minētajiem diviem Sīmaņiem. Visi, kas gribēja un varēja, uzkāpa baznīcas tornī tuvāk debesīm un palūkojās uz Valmieru no augšas, no cita rakursa.
Kā Valters rakstīja pasākumā plānā (un tā tas arī bija!) – labs ‘’vertikāls’’ noslēgums mūsu vizītei. Es piebildīšu, ka to varētu ieviest kā tradīciju – maršrutos iekļaut kādu baznīcu…
Neapciemota palika Vidzemes augstskola ar pieminekli Fr. Roziņa ‘’ Valmieras puikām’’, Valmieras Sociālais dienests, Vecpuišu parks un daudz kas cits… Prasās pēc nākamās sērijas…
Paldies visai jaukajai kompānijai, dalībniekiem un organizatoriem!
Watsap vēl ilgi skanēja PALDIESI – organizatoriem, Evijai par rabarberu kūkām ciemakukuļiem, Solvitai par speķīti (ļoti ēdablu, citējot Mārtiņu) . Pateicoties Unas operatīvajai reportāžai Feisbukā, citi kolēģi varēja sekot līdzi braucienam neklātienē (saņēmām daudz laba vēlējumus ceļā)
Gribas nobeigumā nocitēt Valtera ierakstu Watsapā: ‘’patiešām forši gāja. Tās smilšu rabarberkūkas bija sarūpējusi Evija kā pateicību tiem, kas mūs uzņēma, un biedrības krūzītes. Un visu mēs paspējām- gan cietumu, kas man atstāja ļoti profesionālu iespaidu un Anželu, kurai ļoti patīk viņas darbs, gan Judeiku mierīgajos, pilsētas burzmas neskartajos un teiksmainajos Burtniekos, gan SOS ciemata jauko ģimeni, pie kuras mūs ieveda, gan Valmiermuižas Alus darītavas neticami garšīgo zviedru galdu, kur varēja ņemt, cik uziet, gan Sīmaņa baznīcas torni, kas mūsu skatus pavēra uz debesīm un to, cik skaista ir mūsu zeme. Citiem vārdiem, bez steigas un ar lielu piepildījumu šis brauciens izskanēja.
Un noslēgumā, paldies vispirms tiem, kas palīdzēja noorganizēt šo braucienu- Lindai par momentānu izlīdzēšanu visās oficiālajās vēstulēs, rēķinos. Evijai- par daudzām iniciatīvām un izdarīšanām. Sandrai par jauko Judeika dienesta un SOS ciemata ideju, kuras dēļ noziedoju savu domu par Valmieras augstskolu (nu, kaut kas taču jāatstāj arī nākamajai reizei), Unai par mūsu bikstīšanu, lai lietas iet uz priekšu, Anželai un viņas priekšniecei par jauko uzņemšanu (un Valmiermuižas Zirgu stalli atstājam nākamajai reizei). Un galvenais- visiem, kas piedalījās- svarīgi, ka visi bijām kopā, tāpēc autobuss (ar 30 vietām!) šajā saliedēšanas ziņā bija nenovērtējams. ‘’
Evija turpat Watsap raksta: ‘’Paldies valdei par finansiālu atbalstu, Valteram par saturīgu programmu, par profesionālo pieredzi Anželai. SOS ciematiņam un protams, Burtnieku Sociālā dienesta vadītājam un visiem pārējiem, kas iesaistījās kopīgā darba veikšanā un baudīšanā. Kolēģi, katram Dievs ir devis kādus talantus. Tikai saliekot tos kopā, var izdoties baudāms, harmonisks rezultāts. Un visa pamatā ir mīlestība, lēnprātība, pacietība, patiesums un vienkāršība.’’
Nobeidzot Sindijas vārdiem– ‘’Bija labi!’’ Šādi braucieni apvieno patīkamo ar lietderīgo – gan sevi parādījām, gan citus apskatījām, un visur par darbu parunājām.

Foto no brauciena

Komentāru iespēja šobrīd ir liegta.