22.09.2020 Diskusija Labklājības ministrijā par sociālajiem pakalpojumiem jauniešiem ar uzvedības problēmām
Pēc Sociālo darbinieku biedrības ierosinājuma LR Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departaments šī gada 22. septembrī plkst 14.00 organizēja fokusgrupas sanāksmi par nepieciešamo sociālo pakalpojumu nodrošināšanu bērniem ar deviantu uzvedību. Sanāksmē piedalījās TM, LM, RD Labklājības departamenta un LPS pārstāvji, kā arī pārstāvji no nevalstiskajām organizācijām – sociālo pakalpojumu sniedzējiem – Nodibinājums „Centrs Dardedze”, SOS ciematu asociācijas, Latvijas samariešu apvienības, Biedrības “Sociālo pakalpojumu attīstības centrs”, Pusaudžu resursu centra u.c.
Sanāksmē Sociālo darbinieku biedrības pārstāvji atkārtoti iepazīstināja klātesošos ar savā vēstulē (skatīt šeit: http://www.socialwork.lv/par-pakalpojumu-attistibu-jauniesiem-ar-uzvedibas-traucejumiem-vestule/) pausto viedokli, proti, ka šobrīd ir sociālās rehabilitācijas pakalpojumu trūkums šai mērķa grupai (jaunieši ar uzvedības traucējumiem), bet jau esošie šāda veida pakalpojumi faktiski ir vērsti uz acīmredzamu negatīvo seku mazināšanu, kas parāda, ka citas nozares, kurās notiek preventīvs darbs ar minētajām problēmām (piemēram, izglītības nozare, ārstniecības nozare, īpaši psihiatrija, pārkāpumu profilakse un tml.) netiek vairs galā ar esošo situāciju. Tāpēc pareiza pieeja visām sociālo pakalpojumu attīstībā ieinteresētajām organizācijām (t.sk. uzraugošajām un bērnu tiesības sargājošajām) būtu domāt, kā metodiski palīdzēt arī sabiedriskajām iniciatīvām (kā, piemēram, Bruknas muižas gadījumā) izveidot bērnu vajadzībām piemērotu un normatīvajos aktos noteiktajām prasībām atbilstošu sociālo pakalpojumu, nevis aizliegt, sodīt un slēgt vietas, kas izmisušajiem vecākiem dod kaut nelielu cerību par risinājumu.
Arī bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs atzina, ka jauniešu mērķa grupa nav viendabīga, tāpēc – jo daudzveidīgāki ir risinājumi, jo lielākas iespējas sniegt palīdzību.
Būtisks aspekts, kas šobrīd rada neskaidrību, ir arī normatīvajos aktos noteikto pienākumu sadalījums starp vecākiem un sabiedrību. Šobrīd faktiski sanāk, ka par visu (t.sk. izvēlētajiem risinājumiem) atbild bērna likumiskie aizbildņi, tomēr uzraugošās institūcijas pārmetumus velta pakalpojuma sniedzējiem. Tā ir nozīmīga pretruna, kuru nedrīkst ignorēt.
Sociālo darbinieku biedrības un sociālo pakalpojumu sniedzēju pārstāvji norādīja, ka īpaši aktuāls ir cilvēkresursu jautājums sociālo pakalpojumu nozarē. Dēļ konkurētspējīga atalgojuma trūkuma, kā arī dēļ tā, ka par maz tiek sagatavoti atbilstoši speciālisti, trūkst gan sociālie darbinieki, gan arī citi speciālisti (narkologi, psihiatri u.c.), kas norāda, ka, attīstot jaunus sociālos pakalpojumus, ir paralēli jārisina arī šī problēma.
RD Labklājības departamenta un Sociālo darbinieku biedrības pārstāvji norādīja, ka Rīgas pieeja sociālo pakalpojumu attīstībā bērniem ar uzvedības problēmām, norāda, ka risinājumi ir iespējami, ja tiek pieņemti attiecīgi politiskie lēmum par risinājumu attīstību un finansējumu sociālajiem pakalpojumiem. Rīgas aprēķini liecina, ka aptuvenās izmaksas uz 100 jauniešiem, kas saņem sociālās rehabilitācijas programmas pakalpojumu, ir ap 200000 eiro gadā. Tāpat Rīgas Labklājības departaments jaunu sociālo pakalpojumu ieviešanas procesā veic novērtēšanas pētījumu, kas ļauj iegūt pierādījumus par minēto risinājumu efektivitāti. Tas nozīmē – ja ir politisks atbalsts un finansējums, tad ir iespējami arī efektīvi risinājumi.
Klātesošie bija vienisprātis, ka, ja vēlamies attīstīt šādus pakalpojumus visā Latvijā, tad ir nepieciešams valsts budžeta finansējums ar attiecīga valsts sociālās rehabilitācijas programma pēc analoģijas ar sociālās rehabilitācijas programmām no vardarbības cietušiem bērniem.
RD Labklājības departamenta pārstāvis pauda nostāju, ka Rīga jau šobrīd faktiski ir platforma jaunu risinājumu attīstībai, jo Rīgā ir atbilstoši risinājumi sociālās rehabilitācijas programmu veidā, Rīgā veiksmīgi darbojas Pusaudžu resursu centrs u.c. pakalpojumu sniedzēji, kuru darbība ir pārbaudīta un pētīta, tāpēc vajadzētu pakāpeniski multiplicēt šo pieredzi visā Latvijā. Arī šādai jaunu pakalpojumu attīstības formai ir analoģija – Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri visā Latvijā, kuru aizsākumi ir meklējami kopš 2012. gada, kad Rīgā tika uzsākts jauns un inovatīvs sociālais pakalpojums – „Sociālā atbalsta un konsultatīvā programma audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem”.
Diskusijas rezultātus LM izmantos darbā pie sociālo pakalpojumu minimālā groza definēšanas, par ko ministrijā ir izveidotas vairākas darba grupas.
Informāciju sagatavoja M.Moors
Vasaras diskusiju nomente 21.-23.08.2020.g. LABKLĀJĪBAS MINISTRIJAS DISKUSIJA PAR UZ SADARBĪBU NEMOTIVĒTAM PERSONĀM AR GARĪGA RAKSTURA TRAUCĒJUMIEM
Komentāru iespēja šobrīd ir liegta.